Dolfa apskāviens

Varbūt tev būs bail. Bet varbūt tu kaut ko iemācīsies. Un, ka neaizmirsīsi šo grāmatu, to es varu apsolīt.

Dolfs ir tik bezgalīgi viens. Un atšķirīgs. Citiem savā darbā ir darīšana ar maizes klaipiem, dokumentu lapām vai automašīnām. Viņam ir darīšana ar mirušajiem, un viņš labi zina, cik saudzīgi pret tiem jāizturas. Viņa vientulībā ir vēl tikai draugs Valters – tik pretējs, tik robusti dzīvs un rupjš, ka kļūst par vienu no ceļvežiem uz bojāeju. Jā, viņš jau grib tikai to labāko, un humors viņam tāds... cirvīgs.

Un vēl Dolfa vientulībā ir tauriņi. Stāsta gaitā pieskārieni tauriņiem no bijīgi maigiem pārvēršas varmācīgos. Dolfs nemūžam neuzskatītu sevi par varmācīgu, viņš zina tikai to, ko zina: ka viņu mīl tā, kuru mīl viņš. Šī pasakainā sieviete, parādība no citas pasaules, sastapta morgā pie skārda galda, – ja viņa nemīlētu Dolfu, vai gan būtu rakstījusi TĀDU vēstuli? Trīs rakstu rindiņas Dolfa prātā pārtop par pilnīgi skaidru vēsti, par aicinājumu un solījumu. Vajag tikai noķert pašu skaistāko tauriņu un uzdāvināt to viņai – pateicībā par to, kas Dolfa prātā jau ir noticis, īsts un neapstrīdams.

Pārsteidz autora prasme ar eleganti taupīgi izmantotu valodu atainot cilvēka iekšējās norises, viņa psihi – šo netveramo tauriņu.

Un, kad izlasi “Apskāvienu”, rodas drusku tramīga vēlēšanās ieskatīties dziļāk arī sevī pašā. Vai mēs skaidri zinām, cik reāli un īstenībai atbilstoši ir mūsu priekšstati par citiem cilvēkiem? Mēs taču ticam SAVAI patiesībai, dzīvojam savu vienīgo dzīvi – un varbūt nemanām, ka mūsu mīlestība kādam ir lieka, biedējoša, nāvējoša. Tad, kad šis kāds ir spiests ar to sastapties.