Nepazīstamais ceļš

Manā 24 gadus ilgajā mūžā, šķiet, ir bijušas 2 grāmatas, kas pilnībā izmainīja manu dzīves uztveri, līdz ar to – arī pašu dzīvi.  Viena no šīm grāmatām ir M. Skota Peka sarakstītais darbs Nepazīstamais ceļš. Grāmatas autors ir psihiatrs ar lielu pieredzi konsultēšanā; Nepazīstamais ceļš – viņa populārākais darbs, kas sarakstīts 1978. gadā un tulkots vairāk nekā 20 valodās.

Džons Peka grāmata, ņemot vērā laiku, kad tā ir sarakstīta, ir ļoti drosmīga, kaut arī patiesībā nepasaka itin neko jaunu. Tad kāpēc tā ir tik īpaša? Nepazīstamajā ceļā ir aprakstīts tas, ko daudzi cilvēki visu laiku ir domājuši un jutuši, bet baudījušies izteikt. Piemēram, mēs visi zinām, ka mēs katrs pats esam pilnībā atbildīgs par savu dzīvi un visu tajā notiekošo, tomēr nereti to „aizmirstam”, lai tādējādi izbēgtu no atbildības par sevis pieņemto lēmumu sekām. Lai ilustrētu šo bēgšanu no brīvības, Džons Peks apraksta gadījumu no savas dzīves, ko es arī nocitēšu šajā emuārā:

„Esmu pateicību parādā Makam Baddželijam par to, ka trīsdesmit gadu vecumā tiku izdziedināts no saviem rakstura traucējumiem. Maks bija ambulatorās psihiatriskās klīnikas direktors tolaik, kad es šajā klīnikā grasījos pabeigt mācības psihiatrijas rezidentūrā. Klīnikā man un maniem rezidentūras biedriem rotācijas kārtībā tika piešķirti jauni pacienti. Tā kā saviem pacientiem un mācībām biju nodevies daudz vairāk nekā mani biedri, konstatēju, ka strādāju daudz ilgāk nekā viņi. Viņi parasti apraudzīja pacientus tikai reizi nedēļā. Es bieži vien tikos ar saviem pacientiem divas vai trīs reizes nedēļā. Rezultātā varēju noraudzīties, kā biedri katru pēcpusdienu pulksten puspiecos dodas no klīnikas mājup. Man tajā laikā līdz pat pulksten astoņiem deviņiem vakarā bija ieplānotas vizītes. Mana sirds pildījās ar aizvainojumu. Jo dziļāk aizvainots es kļuvu un jo vairāk noguru, jo skaidrāk sāku aptvert, ka kaut kas ir jādara. Devos pie doktora Baddželija un izskaidroju viņam radušos situāciju. Prātoju, vai uz pāris nedēļām mani nevarētu atbrīvot no jaunu pacientu pieņemšanas. Tādējādi man būtu laiks, lai varētu panākt iekavēto. Vai, pēc viņa domām, tas būtu iespējams? Maks klausījās manī ļoti uzmanīgi, uztverot katru vārdu un ne reizi nepārtraucot. Kad biju beidzis, pēc neliela klusuma brīža viņš ļoti līdzjūtīgi teica: „Es redzu, ka tev no tiesas ir problēma.”.

Es smaidīju, juzdams, ka esmu saprasts. „Paldies,” es teicu. „Ko, jūsuprāt, ar to varētu iesākt?”
Maks atteica: „Es teicu, Skot, tev patiešām ir problēma.” ”
Tā nu nepavisam nebija tā atbilde, kuru biju gaidījis. „Jā,” viegli aizkaitināts atteicu, „es zinu, ka man ir problēma. Tādēļ jau atnācu pie jums. Kas man pēc jūsu domām būtu jādara?”
Maks atbildēja: „Skot, acīmredzot tu neesi sadzirdējis, ko sacīju. Es tevi dzirdēju un piekrītu tev. Tev ir problēma.”
„Sasodīts,” es teicu, „zinu, ka man ir problēma. Es to zināju, kad nācu šurp. Jautājums ir – ko man darīt?”
„Skot,” Maks atbildēja, „es gribu, lai tu ieklausies. Ieklausies labi, un es tev pasacīšu vēlreiz. Es tev piekrītu. Tev ir problēma. Konkrētāk, tev ir problēma ar laiku. Tavu laiku. Nevis manu laiku. Tā nav mana problēma. Tā ir tava problēma ar tavu laiku. Tev, Skot Pek, ir problēma ar tavu laiku. Tas ir viss, ko es šajā sakarā gribu sacīt.”

Es pagriezos un saniknots izgāju no Maka kabineta. Un turpināju niknoties. Es ienīdu Maku Baddželiju. Ienīdu viņu veselus trīs mēnešus. Uzskatīju, ka viņam ir nopietni rakstura traucējumi. Kāda cita iemesla dēļ gan lai viņš būtu tik bezjūtīgs? Es devos pie viņa un pazemīgi lūdzu tikai nelielu palīdzību, tikai nedaudz padoma. Bet tas nelietis nevēlējās uzņemties pat tik daudz atbildības, lai mēģinātu man palīdzēt. Viņš pat nedarīja savu klīnikas direktora darbu. Ja jau viņam kā klīnikas direktoram nav jāpalīdz risināt šādas problēmas, kas tad, pie velna, viņam ir jādara.

Taču pēc trim mēnešiem es tomēr spēju aptvert to, ka Makam bija taisnība. Sapratu, ka man, nevis viņam ir rakstura traucējumi. Mans laiks bija mana atbildība. Tā bija tikai un vienīgi mana izvēle, kā vēlos izmantot un strukturēt savu laiku. Ja es gribu savā darbā ieguldīt daudz vairāk laika nekā mani rezidentūras biedri, tad tā ir mana izvēle. Šīs izvēles sekas ir mana izvēle. Man bija sāpīgi noraudzīties, kā biedri pamet savus kabinetus divas trīs stundas agrāk nekā es. Bija sāpīgi noklausīties sievas sūdzības par to, ka nepietiekami veltu uzmanību ģimenei. Taču šīs sāpes ir manas izvēles sekas. Ja negribēju ciest šīs sāpes, man bija brīva izvēle nestrādāt tik smagi un citādi strukturēt savu laiku. Tas, ka es smagi strādāju, nebija nasta, kuru man bija uzkrāvis cietsirdīgais liktenis vai bezsirdīgais klīnikas direktors. Tas bija veids, kādā biju izvēlējies dzīvot savu dzīvi un noteikt prioritātes. Tiklīdz tas notika, es izvēlējos nemainīt savu dzīves stilu. Bet, mainoties manai attieksmei, aizvainojums pret rezidentūras biedriem izzuda. Vairs nebija nekādas jēgas ļaunoties par to, ka viņi izvēlējušies dzīves stilu, kas ir atšķirīgs no manējā. Es pilnīgi brīvi varēju izvēlēties būt tāds pats kā viņi, ja vien to vēlējos. Just aizvainojumu pret viņiem nozīmēja būt aizvainotam par savu izvēli būt atšķirīgam no viņiem. Tā bija izvēle, par kuru jutos laimīgs.”

Tālāk grāmatā Skots Peks norāda, ka grūtības, kas rodas, uzņemoties atbildību par savu uzvedību, sakņojas vēlmē izvairīties no sāpēm, ko rada šīs uzvedības sekas. Šajā gadījumā Skots Peks bēga no atbildības, cenšoties palielināt sava priekšnieka varu pār sevi, liekot Makam pieņemt lēmumus viņa vietā.

Šis citāts bija tikai neliela daļa no Nepazīstamā ceļa, kas veltīta atbildībai. Man pašam ļoti patika un noderēja otrā nodaļa, kas veltīta mīlestībai un dažādām tās formām. Peks, analizējot atšķirības starp „iemīlēšanos” un „mīlestību”, grauj mītus par to, kādām ir jābūt nobriedušu cilvēku attiecībām un kopdzīvei. Tieši šī iemesla dēļ nu Nepazīstamo ceļu dāvinu visiem sev mīļajiem cilvēkiem. Mūsu dzīvei ir jābūt kā nepārtrauktam garīgās izaugsmes ceļam, kas nekad nebeidzas. Lai būtu garīgi veseli un harmonijā ar apkārtējiem, mums ir nepārtraukti jāizvērtē savi pieņēmumi un rīcība. Ja tas netiek darīts, cilvēks garīgi noveco. Nepazīstamais ceļš ir grāmata tiem, kas vēlas iepazīt sevi, veidot harmoniskas attiecības un vienmēr būt garīgi jauni. Iesaku visiem!